Madrides Mākslas akadēmija

"Pašmācības iespēja ir dzīvotspējīga atkarībā no tā, kāds ir jūsu dzīvesveids. Manuprāt, ja esat prasīgs pret sevi, tas ir labs instruments. Tikai tas, ka visi cilvēki tiecas uz ērto. Mani pašu, piemēram, sit kā sitieni. Es sāku ar gleznošanu, sapratu, ka man tā neiet. Es atgriezos un atsāku zīmēt. Es gāju daudz tālāk atpakaļ, līdz sāku no sākuma, jo sapratu, ka tas ir process, kas sākas no vienas vietas, un nevar sākt pusceļā...".

"Es esmu pārliecināts, ka tas ir grūtāk, jo jūs pieļausiet daudz vairāk kļūdu un adreses un ceļa norādīšana prasīs ilgāku laiku, un jūs zaudēsiet laiku un, iespējams, kaut kur nokļūsiet, bet ieradīsieties vēlāk un nogurušāks. MAA programma ir daudz tiešāka nekā jebkas cits, ko es šobrīd varu atrast...".

"Līdz noteiktam brīdim. Kad tu atrodi robežu. Tāpat kā sarunā ar skolotāju. Viņš man teica: "Es redzu, ka tu sasniedz kādu robežu, un tu saki, ka tā ir tā, un es tevi spaidu tālāk, pret šo robežu, lai tu to pārkāptu. Es domāju, ka jums ir vajadzīgs kāds, kas to izdarītu, jūs pats to nedarīsiet. Kad tev māca, kas ir loģiski, kāds ir ceļš, tu jau zini, ka tas ir...".

"Parasti citās akadēmijās zīmēšanai nepiešķir tādu nozīmi, kādu tā ir pelnījusi. Vispār es esmu atradusi mācību centrus, kur cilvēki vairāk gāja, lai satiktos ar citiem cilvēkiem, lai pabūtu kopā, lai attīstītu šo hobiju, lai izdarītu kaut ko veiksmīgu, skaistu, ko varētu iemācīt saviem draugiem. Bet viņiem nebija tā nemiera vai alkas sevi pilnveidot, šīs akadēmijas vairāk koncentrējās uz to, lai pārāk neapbēdinātu cilvēkus un nezaudētu papildu ienākumus...".

"Tā ir liela nauda, un, protams, ne visi to var atļauties. Un es jūtos diezgan priviliģēts, ka varu to apmaksāt un tādējādi saglabāt normālu dzīvi, bez greznības, bet normālu. Un tas nav dārgi. Pakalpojums kā tāds, jaunās telpas, stundas, ko var pavadīt dienā ar modeli, ja tu apmeklē no rīta un pēcpusdienā... To nevar atrast nekur citur. Tu vari atrast līdzīgas lietas, bet ne visu vienuviet, tas nav dārgi, es domāju, ka tas ir ļoti labi...".

"Tas prasa, lai jums būtu kaut kādi uzkrājumi, lai jums būtu ekonomiskais spilvens, pat ja jums uz kādu laiku ir jāatstāj darbs, lai varētu sevi uzturēt ar šiem uzkrājumiem. Bet tas ir tā vērts. Tas ir tā vērts, jo tā nav akadēmijas izšķērdēta nauda. Jo viņi rūpējas par cilvēku apmācību, par skolotājiem, ko viņi atved, par telpām, tas ir kaut kas nopietns, un par profesionalitāti ir jāmaksā...".

"Es pazīstu cilvēkus, kuriem arī patīk māksla, protams, manus draugus, bet es domāju, ka tas nederētu visiem. Viss ir atkarīgs no tā, kā tu pieejas mākslai. Ir cilvēki, kuriem māksla patīk tikai kā veids, kā izlaist tvaiku vai atpūsties. Piemēram, kāds mans draugs man saka: "Man ļoti patīk gleznot, jo es ļoti relaksējos. Un es viņam saku: "Un kā tu relaksējies?" (smejas)... "Bet tas ir sāpīgi" (turpina smieties) "Es nesaprotu šo daļu, pārskatiet to, dariet to vēlreiz..." (smejas).

"Es ieteiktu to kādam, kurš skaidri apzinās, ka vēlas tam veltīt sevi, kļūt par mākslinieku, gleznotāju, tēlnieku... un cilvēkiem, kam patīk tehnika..."

"Man ir jāstrādā, lai par to samaksātu, un papildus tam, ka man ir jāvelta daudz laika, lai es varētu atbraukt. Un veltīt tam visu šo laiku nav viegli. Tā kā man ir tāda personiskā situācija, ka man nav bērnu, man ir vieglāk tam veltīt laiku...".

"Man šajā skolā patīk viena lieta, ko iepriekš nebiju atklājis. Ir skaidra metodoloģija. Jo tas, ko es līdz šim esmu atklājis, ir daudz laika pavadīšana darbībā, kurā tu nepamanīsi, ka gūsti panākumus. Jūs varat tur būt gadiem un gadiem, un jūs nevirzāties uz priekšu. Esmu saticis cilvēkus, kuri vairāk nekā 20 gadus ir pavadījuši, gleznojot fotogrāfijas, un beigās viņi nemāk darīt neko citu. Tas nekur neved..."

"Man patīk komunikācija ar skolotāju. Manuprāt,viņi labi pielāgojas skolēnam. Ne tikai viņu līmenis, bet arī tas, kā viņi uzrunā skolēnu. No manas pieredzes zinu, ka viņi ierodas, labi iet ar to, ko viņi stāsta. Es atnāku mājās un klausos, kā skolotājs man galvā atkārto tehniskos aspektus. Un es domāju, ka tas notiek tāpēc, ka viņi to dara labi. Jo viņi ir ļoti elastīgi. Tāpēc, ka viņi pret visiem skolēniem neizturas vienādi. Tieši tas ir tas, kas ar mani ir noticis visu mūžu. Un šeit viņi iet savā tempā. Šeit ir darbs un atbalsts..."

"Laiks, ko jūs tam veltāt, ir veltīts, lai sasniegtu mērķi, kas viņiem ir skaidrs. Un, ja tu to esi izpildījis un esi to izpildījis labi, jo viņi ir ļoti prasīgi, atveras durvis uz nākamo posmu.Tad tu redzi, ka tu uz kaut ko virzies..."

"Tā kā esmu prasīga pret sevi, es meklēju kaut ko no tām zināšanām, kuru man trūka, un veltīju tam laiku. Kas notiek? Ka cilvēks apzinās, ka, veltot laiku kaut kam noteiktam, ir lietas, kas patīk vairāk nekā citas, un man pietrūka šīs disciplīnas, un es atstāju lietas malā. Bija vieglāk zīmēt bildes, skatoties televizoru, jo tas ir mazāk nogurdinoši, no vienas puses, tam ir savas priekšrocības, bet, no otras puses, arī trūkumi...".

"Atkarībā no tā, kas jums ir dārgi, patiešām tas ir dārgi, bet, ja jums patiešām ir sapnis... cik dārgi ir to piepildīt? Piemēram, ir cilvēki, kuri maksā daudz naudas par mājokli, kas viņiem nesniegs tik lielu gandarījumu kā laiks, ko cilvēks pavada šeit, zīmējot, gleznojot, veidojot skulptūras, tas ir atkarīgs no jūsu vēlmēm, no tā, kas jūs dara laimīgu...".

"Akadēmijā, kur es biju, es viņiem stāstīju par iespēju ņemt modeļus darbam no dzīves. Un viņi man teica, ka, ja viņi sāks ņemt modeļus gleznošanai no dzīves, studenti būs neapmierināti, negribēs turpināt un gribēs aiziet...".